|  |
Anestēzija |
| Anestēzija (burtiski tulkojot – bez sajūtām) ir zāļu izraisīts psihisks stāvoklis, kuru rada, lai varētu īstenot sāpīgas vai nepatīkamas terapeitiskas vai diagnosticējošas procedūras.
Mūsdienās vispārīgā anestēzija, tajā skaitā – intravenozā narkozes uzsākšana, intravenozā analgēzija un inhalācijas vai intravenozā narkozes uzturēšana, ir patiešām tuva pilnībai. To, ka cilvēks aizmieg uz visu ķirurģiskās procedūras norises laiku, neko neapzinoties un nejūtot, mūsdienās uzskata par normu gan pacienti, gan veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji.
Anestēzijas laikā labi apmācīts un šim nolūkam īpaši paredzēts anestēzijas personāls uzrauga zāļu ievadīšanu, galvenās dzīvībai svarīgās pazīmes un ķirurģisko iejaukšanos visā procedūras norises laikā.
Pateicoties efektīvām un drošām zālēm, kvalitatīvām monitorēšanas iekārtām un zāļu ievadīšanas ierīcēm, un, kas nav mazsvarīgi, labi apmācītam un īpaši šim nolūkam paredzētam personālam, vispārīgā anestēzija ir kļuvusi ārkārtīgi droša.
|
|
| |
|
|
|
|
|
Var strīdēties, vai modernās anestēzijas dzimšana notika tad, kad pirmo reizi tika izmantots ēteris 1846. gadā, vai slāpekļa oksiduls 1844. gadā. Lai vai kā, vispārīgā anestēzija mūsdienās ir neatņemama un dabiska ķirurģijas pacientu vispārējās aprūpes sastāvdaļa. Lai gan fizioloģiski anestēzija ne tuvu nelīdzinās miegam, to dēvē par narkozi jeb miega periodu.
Mūsdienās ir pieejamas daudzas zāles, kuras galvenokārt ir reģistrētas un indicētas anestēzijai. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē ieviestie barbiturāti iezīmē svarīgu soli vispārīgās anestēzijas attīstībā. Injicējot šos līdzekļus intravenozi, tika panākts ātrs anestēzijas efekts. Pēc dažiem gadiem parādījās pirmais halogenētais inhalējamais anestēzijas līdzeklis – halotāns. Tas bija vēl viens nozīmīgs sasniegums modernās anestēzijas vēsturē. Kļuva pieejama nesprāgstoša, stipras iedarbības gaistoša viela ar ļoti piemērotu klīnisko profilu. Aptuveni 1 % tilpuma koncentrācija vairumam pacientu nodrošināja pietiekamu anestēzijas līmeni vispārīgās ķirurģijas veikšanai.
Halotānam sekoja virkne citu halogenētu inhalējamu anestēzijas līdzekļu – pentrāns, enflurāns, izoflurāns un pēdējās desmitgades laikā – desflurāns un sevoflurāns. Visas šīs gaistošās vielas ir ļoti iedarbīgas un drošas. Tomēr to iedarbīgums ir atšķirīgs. Lai varētu raksturot zāļu klīnisko iedarbīgumu, 20. gs. sešdesmito gadu vidū profesors Eds Egers izstrādāja MAC principu. MAC jeb minimālā alveolārā koncentrācija ir lielākā vai mazākā mērā tas pats, kas ED50 intravenozi lietojamiem anestēzijas līdzekļiem. Tas raksturo, kāda gāzes koncentrācija ir nepieciešama, lai 50% no populācijas radītu anestēziju bez kustībām vai citām nepietiekamas anestēzijas pazīmēm.
Pagājušā gadsimta otrajā pusē tika ieviesti arī vairāki iedarbīgi un droši analgēzijas līdzekļi. Viens no pirmajiem bija fentanils – ļoti spēcīgs opioīds, ko lieto intravenozai anestēzijai. Tam sekoja arī citi pussintētiski un sintētiski opioīdi, kas paredzēti lietošanai gan operācijas laikā, gan pēcoperācijas periodā.
Līdz ar šo anestētisko zāļu parādīšanos, pieauga zināšanas fizioloģijas un patofizioloģijas jomās, kas saistītas ar traumām/stresu. Tie visi ir bijuši svarīgi pavērsieni modernas, drošas un efektīvas anestēzijas straujajā attīstībā. |
| |
|
|
|
| |
|
